Pirms pāris nedēļām man radās iespēja klātienē tikties ar dažiem kandidātiem uz iekļūšanu Saeimā un arī diskutēt par viņu pārstāvēto politisko spēku programmām.[1] Šī tikšanās kardināli izmainīja manu agrāko nostāju vēlēšanu jautājumā. Ne tāpēc, ka uzzināju kādu jaunu, vēl nedzirdētu politisku ideju. Nebiju arī viens no tiem Latvijas balsstiesīgajiem pilsoņiem, kuri socioloğiskajās aptaujās tiek klasificēti kā “neizlēmušie”. Patiesībā biju visai pārliecinoši izlēmis, ka uz vēlēšanu iecirkni nedošos, un arī nekautrējos paust savu nostāju citiem. Tomēr minētā saruna ar politiķiem man atklāja situācijas nopietnību Latvijas politiskajā virtuvē. Iepriekš pieļāvu, ka gaidāmo vēlēšanu rezultāts būtībā neko nemainīs: Latvija turpinās ierasto ekonomiski labējo taciņu un mēs turpināsim izlikties, ka viss ir kārtībā, bet “lieliski funkcionējošās tirgus sabiedrības” nabadzīgākajai daļai atliek vien apmeklēt finanšu pratības kursus, lai tā iemācītos apieties ar saviem pieciem eiro nedēļā! Joprojām domāju, ka šajā ziņā nekas daudz nemainīsies. Taču, ja pie Saeimas stūres tiks tās trīs partijas, kuras šobrīd atrodas reitingu vadībā, zināmas pārmaiņas tomēr notiks: politiskā kultūra sāks glorificēt anti-intelektuālismu, tukšvārdību, līderību, emocionālu tautas musināšanu, sevis žēlošanu un izrēķināšanos ar “ienaidnieku”. Šī nojausma man neļauj ar tīru sirdsapziņu nedoties pie balsošanas urnām. Par spīti tam, ka šīs vēlēšanas ir jau zaudētas – jo pēdējo mēnešu laikā esam sākuši normalizēt situāciju, kas vēl pirms gada šķita neiedomājama: iespējams, 13. Saeimas vēlēšanas būs nozīmīgas ar to, ka Latvijā pie varas nāks partijas, kuru biedri atklāti demonstrē profašistiskas noslieces.

Tagad varu tikai brīnīties, kā man jau agrāk nešķita pašsaprotami, ka skaudrā nabadzība un nevienlīdzība daudzu gadu garumā radīs auglīgu vidi politiķiem, kuri iemanīsies iemiesot aizvainojumu, ko jūt tik daudzi Latvijas iedzīvotāji, it īpaši – aizbraucēji. Šis raksts ir veltīts viņiem – tiem, kuri pamatoti jūt, ka viņu dzīves ieceres pašu valstī ir veltīgas un nevēlamas, ka viņu centieni profesionālajā jomā tiek nomākti no visām pusēm, ka viņu bērni var necerēt uz daudz labāku nākotni. Šis aizvainojums, kas gadiem ilgi ir ticis turēts sevī, apspiests un noklusināts, beidzot sāk lauzties ārā. Aizvainojums pārtop dusmās, un vēlme “mainīt visu” savijas ar ilgām pēc jebkāda veida drošības – ja ne materiālas, tad vismaz emocionālas, pēc pārliecības, ka, par spīti pastāvīgiem pazemojumiem, katrs no mums ir rīcībspējīgs un tātad – spējīgs atgūt kontroli pār apstākļiem, kuros ir ticis iemests.

Taču šie spēcīgie emocionālie pārdzīvojumi tiek monopolizēti – parādās censoņi, kuri iemanās ikdienas komunikācijā ar tiem manipulēt. Tā ir pastāvīga spēle ar paradoksiem: no vienas puses, mums visi uzbrūk, visi apstākļi ir pret mums, lai mēs nekad šo spēli neuzvarētu. Tā droši vien jūtas ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, un viņiem ir leģitīms pamats tā justies. Tomēr, no otras puses, censoņi nebaidās demonstrēt spēku: mēs visiem parādīsim, mēs sitīsim tos, kurus vajag sist, nomainīsim visu smirdošo jumtu un pūstošo pamatu, mēs būsim līderi un beidzot noteiksim savu dzīvi. Šī vēlme spēt ietekmēt apkārtni, redzēt personiskas iniciatīvas izraisītas pārmaiņas, izjust patiesu sociālu saikni ar saviem tuviniekiem, kolēģiem un kaimiņiem – tā raksturo ikvienu no mums. Tā ir tik vienkārša un dabiska, ka mēs to atpazīstam un labprāt saskatām ikvienā cilvēkā – arī tādā, kurš tikai rada iespaidu, ka viņam tā piemīt. Mums pat vairs nav svarīgi, ko šie censoņi grib paveikt, ja vien tie uzsūc mūsu dusmas un netaisnības izjūtu, pārvēršot tās agresīvā, destruktīvā rīcībā. Šis ir profašisms. Atliek vien jautāt, kuri būs tie, kas iemiesos ”visu pasauli” un tātad – uzstāsies ienaidnieka lomā.

Neliela atkāpe. Lai uzsvērtu sava lēmuma – balsot vai nebalsot – izmaiņas nozīmību, īsi uzskaitīšu iemeslus, kuru dēļ iepriekš biju nolēmis nebalsot. Pirmkārt, es pārstāvu anarhisma politisko filosofiju: uzskatu, ka cilvēka morālā suverenitāte ir katras politiskas kopienas sakrāls pamats. Es ticu, ka cilvēki labprāt piedalītos dažāda līmeņa publisku lēmumu pieņemšanas procesā un arī spētu to darīt, ja viņiem būtu iespēja nodrošināt elementāru materiālu labklājību sev un savai ģimenei. Līdz ar to, manuprāt, politisko enerģiju vajadzētu veltīt pirmām kārtām nabadzības un nevienlīdzības izskaušanai, kas ļautu veidot īsti demokrātisku sabiedrību. Pārstāvnieciskā demokrātija man vienmēr ir likusies mazliet aizdomīga, jo būtībā paredz pilsoņa atteikšanos no savas morālās suverenitātes, no paša varas izlemt, kas labs vai slikts, vēlams vai nevēlams, un atdot to simt svešinieku rokās. Turklāt tautas spēja uzraudzīt un pārvaldīt savus simt priekšstāvjus ir stipri ierobežota. Politiska iekārta, kurā viens simts cilvēku nosaka divu miljonu likteni, man īsti neizklausās pēc demokrātijas. Otrkārt, nemitīgais spiediens “iet balsot” manī raisīja dusmas. Ja ierasts runāt par pienākumiem un tiesībām jebkurā situācijā, tad acīmredzot var pienākt brīdis, kad pazūd konceptuāla atšķirība starp šīs monētas abām pusēm. Balsot vēlēšanās nav nekāds pienākums – tās ir pilsoņa tiesības. Šīm tiesībām pārraugot pienākumā, negaidot piezogas autoritārs sociāls noteikums, kura nepildīšana faktiski tiek pielīdzināta pilsoniskai bezatbildībai un teju valsts nodevībai. Pēdējo mēnešu laikā esmu saticis ne vienu vien cilvēku, kurš nevēlas iet balsot, bet izjūt apkārtējo spiedienu to darīt. Tomēr šiem ļaudīm ir leģitīmi iemesli nebalsot, tostarp vilšanās Latvijas viņuprāt absurdajā politiskajā iekārtā, nepārejošas raizes par izdzīvošanu, ģimenes uzturēšanu, pliekani nākotnes plāni un praktiski zaudētas cerības uz sociālo mobilitāti. Gandrīz visas partijas sola šo politiku turpināt. Arī es pats iedrošināju viņus nebalsot, jo ticēju, ka esošajos apstākļos vēlēšanu boikots ir pat nepieciešams, lai Latvijā rastos patiesa politiskā alternatīva. Tomēr vienubrīd, intervējot iepriekš minētos politiķus, mana ciešā pārliecība izgaisa. (Tātad arī radikāli noskaņoti anarhisti spēj gan pielāgoties situācijai, gan arī atkāpties no līdzšinējiem principiem kopēja labuma dēļ. Tā ir visai jauka politiskā filosofija!) Tagad es zinu, ka iešu balsot, un arī aicinu to darīt ikvienu – ne tāpēc, ka šī balss kaut ko mainīs, bet paša sirdsapziņas dēļ. Es nevēlos būt tas, kurš palika mājās dienā, kad Latvijā pie varas nāca profašisti.

Par laimi, kā jebkurā bēdīgā situācijā, pastāv cerību stariņš. Dusmas, aizvainojums un bezspēcība, uz ko kapitalizē profašisti, var tikt pārvērsti labā, cieņpilnā un radikālā demokrātijā, kas nemeklē drošību vienā “līderī”, bet atrod to spēcīgās politiskās sabiedrības struktūrās, cilvēku saiknēs citam ar citu. Tās balstās pastāvīgā sarunu un diskusiju plūsmā, centienos runāt un uzklausīt, mēģinājumos radīt telpu, kurā vecie aizvainojumi un dusmas iegūst jēgpilnu nokrāsu, pārtopot iedvesmojošā un cilvēcīgā politiskā rīcībā. Tā ir cita veida politika – ne tāda, kas politiskās cīņas procesu traktē kā sāncensību ar uzvarētājiem un zaudētājiem. Mūsu kopīgās sabiedrības dzīvi un labklājību nevar balstīt konkurences loģikā – mums visiem ir “jāuzvar”, lai cik utopiski tas skanētu. Šāda veida politiku Latvija vēl nav pieredzējusi, mēs neesam paspējuši radīt un nostiprināt demokrātiskas tradīcijas, kas ļauj ikvienam lemt par visu kopīgo likteni, zinot, ka katra cilvēka balss tiks uztverta nopietni. Šis ir nākamo četru gadu projekts, kurš ir jāsāk šo sestdien un ko daži jau ir iesākuši.

[1] http://straume.lmt.lv/lv/video-saraksts/raidijums-5-1