Iedzīvotāju skaits pasaulē 1965–2050. Avots: PLO (2009) “How to Feed the World in 2050”. Dati: ANO Ekonomisko un sociālo lietu departaments

1. attēls. Iedzīvotāju skaits pasaulē 1965–2050. Avots: PLO (2009) “How to Feed the World in 2050”. Dati: ANO Ekonomisko un sociālo lietu departaments

Pēdējās simtgades laikā pasaules iedzīvotāju skaits ir pieaudzis no diviem līdz septiņiem miljardiem, un saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) prognozēm jau 2024. gadā tas sasniegs astoņus miljardus (1. att.). Straujais iedzīvotāju skaita kāpums saistāms arī ar dzīves kvalitātes uzlabojumiem – vidējais cilvēka dzīves ilgums pasaulē pēdējo 50 gadu laikā ir pieaudzis par aptuveni 20 gadiem, 2013. gadā sasniedzot 71,2 gadu vecumu. Tautas attīstības indeksa pozitīvās tendences izglītības, veselības un ienākumu rādītājos pasaulē liecina, ka esam atraduši veidus kā dzīvot ne tikai ilgāk, bet arī labāk.  Tāpēc paradoksāls šķiet fakts, ka pēc dažādu organizāciju aplēsēm vēl joprojām aptuveni 800 miljoni cilvēku pasaulē cieš badu un aptuveni divi miljardi ir pakļauti “slēptā bada” riskiem, kas saistīti ar uzturā nepieciešamo mikroelementu (kalcija, dzelzs, joda, mangāna u.c.) trūkumu pārtikā (FAO 2015; IFPRI 2014). Tātad teju katrs trešais pasaules iedzīvotājs ir vai nu izsalcis, vai uzņem pārtiku, kas nenodrošina adekvātai organisma attīstībai nepieciešamās uzturvielas. Kā panākt pārtikas drošību pasaulē ar arvien pieaugošu cilvēku skaitu un esošajiem klimata izaicinājumiem, vienlaikus nodrošinot risinājumu ilgtspēju un pārdomātu resursu izmantošanu?

Pārtikas pieejamība kā universāla cilvēka pamattiesība

Adekvāts uzturs un pārtikas pieejamība kā cilvēktiesības ir artikulētas starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos – ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā, kā arī ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. pantā, papildus nosakot dalībvalstīm legālu atbildību šīs tiesības cienīt, aizsargāt un īstenot. Paktu ir ratificējušas 165 pasaules valstis,[1] tādējādi “atzīstot katra cilvēka pamattiesību neciest badu” un uzņemoties īstenot nepieciešamos pasākumus, lai “a) uzlabotu pārtikas produktu ražošanas, glabāšanas un sadales metodes, pilnīgi izmantojot zinātniskās un tehniskās zināšanas, popularizējot zināšanas par uztura principiem un pilnveidojot agrākās sistēmas vai izdarot to reformu tā, lai visefektīvāk apgūtu un izmantotu dabas resursus; un b) sekmētu pasaules pārtikas krājumu taisnīgu sadali atbilstoši vajadzībām, ievērojot tiklab pārtikas produktus importējošo, kā arī tos eksportējošo valstu problēmas” (ICESCR 1966).

Uztura un pārtikas nodrošinājums tiek uzskatīts par pamattiesībām, jo vistiešākajā veidā nosaka indivīda iespēju izdzīvot, viņa dzīves kvalitāti un veselības līmeni, kā arī ietekmē virkni citu sociālekonomisko rādītāju.[2] Kā cilvēktiesības, tās pienākas ikvienam, neatkarīgi no viņa tautības, dzimuma, ādas krāsas vai citiem kritērijiem. Tā kā valstu uzdevums ir rūpēties par cilvēktiesību ievērošanu, pārtikas nodrošināšana ir milzu izaicinājums gan nacionālā, gan globālā mērogā.

 

Emisijas no dažādiem ar pārtikas ražošanu saistītiem avotiem. Avots: IPSS

Klimata pārmaiņas kā cēlonis un sekas pārtikas krīzei

Klimata apstākļiem ir liela nozīme pārtikas nodrošināšanā. Temperatūras svārstības un dažādas klimata pārmaiņu izraisītas dabas stihijas ietekmē ražu un vietējo ekosistēmu kapacitāti kopumā, nopietni apdraudot pārtikas drošību pasaulē.[3] Vienlaikus pārtikas pieprasījums rada spiedienu uz esošajiem dabas resursiem, veicinot to pārlieku strauju izsaimniekošanu. Vistiešākajā veidā resursu nolietošana ir vērojama ūdeņu izzvejošanā, kas jau šobrīd ir būtiski samazinājusi pieejamo zivju daudzumu pasaules ūdeņos,[4] taču vienlīdz tuvredzīgi tiek izmantoti arī zemes un ūdens resursi, kuru patēriņš un pārtēriņš ir nesalīdzināmi straujāks nekā to spēja atjaunoties.

Dabas resursu nolietošana, kā arī pārtikas sektora pieaugoši negatīvā ietekme uz klimatu lielā mērā saistāma ar demogrāfiskiem un ekonomiskiem cēloņiem, jo straujais populācijas kāpums pasaulē, īpaši tādās plaši apdzīvotās valstīs kā Ķīna, Indija un Brazīlija, rada milzu spiedienu uz esošajiem resursiem. Tirgus vienlaicīgi mēģina nodrošināt augošo pārtikas pieprasījumu un reaģēt uz dzīves līmeņa un ienākumu kāpuma veicinātām izmaiņām pārtikas izvēlē. Pastāv skaidra korelācija starp ienākumu līmeņa celšanos un gaļas patēriņu uz vienu iedzīvotāju – jo lielāka pārticība, jo vairāk iedzīvotāju uzturā lieto gaļu un citus dzīvnieku izcelsmes produktus,[5] turpretī mazāk attīstītajās valstīs galvenokārt tiek patērēti graudaugi, saknes un nakteņu dzimtas augi (FAO 2015). Augot pieprasījumam pēc gaļas produkcijas, lielākā daļa lauksaimniecībā izmantotās zemes un ūdens resursu globālā mērogā tiek novirzīti ar mājlopu audzēšanu saistītiem mērķiem. Arī graudaugi, kas citkārt varētu tikt tieši izmantoti pārtikas pieprasījuma apmierināšanā, tiek ieguldīti lopbarības vai biodegvielas ražošanai.

Tikmēr dažādas ar pārtikas ražošanu saistītas darbības sniedz savu artavu klimata pārmaiņu veicināšanā. Ar lauksaimniecību, mežkopību un zvejniecību saistītas prakses izraisa siltumnīcefekta gāzu emisijas virs 10 mljrd. tonnu gadā jeb aptuveni 13% no kopējām emisijām (FAO 2014); emisiju daudzuma ziņā tās apsteidz tikai enerģijas sektors.[6] Turklāt dažādi zemkopībā izmantoti mēslošanas līdzekļi satur kaitīgas vielas, kas piesārņo ūdeņus, nodara kaitējumu bioloģiskajai daudzveidībai un padziļina ar klimatu saistītās problēmas (Randolph 2013). Pasaules Banka (PB) prognozē, ka līdz 2050. gadam būs jāsaražo divreiz vairāk pārtikas nekā patlaban, un, ja netiks īstenotas būtiskas pārmaiņas resursu pārvaldē, nav skaidrs, kā šo mērķi varētu sasniegt.

Lai gan PB nākotnes projekcijas rada pamatu uztraukumam, ir jāatzīmē, ka tās attiecināmas nevis tieši uz pārtikas pieprasījumu nākotnē, bet gan uz kopējo resursu patēriņu, ja turpināsies tendence pārtikas un dabas resursus ieguldīt mājlopu audzēšanā un biodegvielas ražošanā (Brown 2004). Pētījumi liecina, ka jau šobrīd pasaulē tiek saražots pietiekami daudz pārtikas, lai nodrošinātu visus pasaules iedzīvotājus ar nepieciešamo dienas kaloriju daudzumu, taču bads vai neadekvāts uzturs vēl joprojām skar katru trešo pasaules iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka bada un citu ar uzturu saistītu problēmu iemesls ir nevis pārtikas trūkums, bet gan pati pārtikas sistēma un tās pārvaldība. Tajā ir nepieciešams veikt radikālas izmaiņas, lai spētu ilgtermiņā nodrošināt pārtikas pieejamību, sabalansētu uzturu un padarītu pārtikas ieguvi mazāk atkarīgu no klimata pārmaiņām, vienlaikus veicinot pāreju uz videi draudzīgiem pārtikas ieguves veidiem.

Resursu pārvaldība un “korporatīvais pārtikas režīms”

Minētās problēmas pārtikas apgādē, resursu izsaimniekošanā un klimata pārmaiņu veicināšanā ir cieši saistītas ar esošo pieeju pārtikas nozarei, ko pētnieki apzīmē kā “korporatīvo pārtikas režīmu” (McMihael 2009; Friedmann 1993). To galvenokārt raksturo plaša mēroga, pārsvarā monokultūru, ražošana un paļaušanās uz tirgu kā starpnieku nacionālā pieprasījuma nodrošināšanā.

Šāds “režīms” izveidojās laikposmā pēc Otrā pasaules kara, kad par galveno prioritāti tika izvirzīta valstu ekonomiskā attīstība, šim mērķim pakārtojot arī lauksaimniecības nozari. Rietumvalstīs tika aktīvi subsidēta pārtikas ražošana un īstenota tā sauktā “zaļā revolūcija”. Dominēja uzskats, ka tirgus liberalizācija, konkurence un brīvā tirdzniecība ir svarīgi aspekti globālās ekonomikas attīstībai un nesīs labumu arī pārtikas sektoram – šo ideju iespaidā pārtikas ražošana kļuva specializētāka, integrētāka un globālāka. Īstermiņā tas ļāva uzlabot demogrāfiskus un ekonomiskus rādītājus, īpaši pārtikas eksportētājvalstīm, taču tā rezultātā valsts loma pārtikas un labklājības nodrošināšanā aizvien samazinājās. Dažādas transnacionālas organizācijas izmantoja iespēju stratēģiski pozicionēties ķēdē starp pārtikas ražotājiem un patērētājiem, ieņemot starpnieka lomu pārtikas piegādē un krasi izmainot līdzšinējās pārtikas ražošanas prakses (Friedman 1993; Maastricht Guidelines 1997).

Urbanizācijas rezultātā arvien vairāk cilvēku bija spiesti pārtiku iegādāties veikalos, tā vietā, lai vismaz daļēji paši apmierinātu savas pārtikas vajadzības. Tādējādi pieauga degvielas nozīme iedzīvotāju pārtikas vēlmju apmierināšanā, jo daudzu pārtikas produktu transporta ceļš no ievākšanas līdz patērēšanai kļuva aizvien garāks. Pārtikas ražošanai fiziski attālinoties no patērētāja, samazinājās vietējās produkcijas nozīme un pieauga agroindustriju skaits, kas spēja nodrošināt plaša mēroga intensīvu ražošanu un produktu izplatīšanu tirgus vajadzībām. Aizvien izplatītāka kļuva monokultūru audzēšana, kas spēja nodrošināt lielāku ražu un samazināja izmaksas, atvieglojot produktu ievākšanu. Valdīja pieņēmums, ka bada un uztura problēmu risināšanai ir nepieciešams ražot vairāk pārtikas, un tam tika meklēti dažādi tehnoloģiski un zinātniski risinājumi. Plaši izplatījās minerālmēslu, pesticīdu un ģenētiski modificētu organismu lietošana pārtikas ražošanā.

Sarežģītais process, kas kļuva par pārtikas ražošanas neatņemamu sastāvdaļu, ir būtiski ietekmējis arī ekoloģisko pēdas nospiedumu un paaugstinājis spiedienu uz dabas resursiem. Parādījās tādi termini kā “pārtikas kilometri”, kas apzīmē distanci, ko produkts ir veicis līdz patērētājam, un “virtuālais ūdens” jeb ūdens daudzums, kas nepieciešams, lai produkts nonāktu pie patērētāja. Jo tālāku ceļu produkts ir veicis līdz veikalam, jo vairāk ūdens, degvielas un enerģijas tiek patērēts tā ražošanā.

Līdzīgi kā paši pārtikas produkti, no iedzīvotājiem attālinājās arī lēmumu pieņemšanas procesi saistībā ar resursu izmantošanu. Finanšu institūcijas, transnacionālas korporācijas un starpvalstiskas organizācijas varēja noteikt “pārtikas režīma” attīstību, vienlaikus vairoties no atbildības par cilvēktiesību, sociālo un vides regulu pārkāpumiem (Suarez 2012).[7] Tā rezultātā šodien daudzi cilvēktiesību pārkāpumi attiecībā uz adekvātu pārtikas nodrošinājumu ir saistīti tieši ar uzņēmumu nelikumīgām darbībām un valsts pārvaldes nespēju tos pietiekami uzraudzīt. FoodFirst Information and Action Network (FIAN) norāda, ka uzņēmumi un dažādas korporācijas nolūkā veidot kafijas, palmu eļļas un tabakas plantācijas, iegūt zeltu un citus dabas resursus vai īstenot attīstības projektus nereti piesārņo apkārtējo vidi un atņem vietējiem iedzīvotājiem pieeju dabas resursiem, kas iepriekš kalpojuši kā viņu pārtikas avots.[8] Šāda korporatīvā zemes sagrābšana (land grabbing) sekmē nevienlīdzību un nabadzību un ir viens no lielākajiem šībrīža izaicinājumiem, jo uzskatāmi parāda, ka tirgus un ekonomiskās attīstības intereses ne vienmēr sakrīt ar mērķi veicināt iedzīvotāju labklājību un cilvēktiesību īstenošanu.[9] Turklāt bieži šos pārkāpumus veic tieši uzņēmumi un korporācijas, kas oficiāli ir reģistrēti attīstītajās valstīs un izmanto citu valstu nesakārtoto pārvaldes sistēmu, korupciju un dabas resursus peļņas gūšanai.[10] ANO ietvaros jau vairākus gadus notiek centieni īstenot “ekstrateritoriālo pienākumu” projektu (ETO), kas noteiktu katras valsts legālu atbildību pārvaldīt tajā reģistrēto uzņēmumu darbību arī citās pasaules valstīs un sodīt pārkāpējus.[11] Taču lielo korporāciju lobijs un ietekme arī ar ANO saistītajās institūcijās bremzē centienus ierobežot šādu uzņēmumu darbību.

Kad 2007. gadā krīzes un finanšu spekulāciju rezultātā pārtikas cenas piedzīvoja strauju kāpumu, sasniedzot augstāko līmeni kopš 1846. gada (Moore, 2010), kļuva skaidrs, ka pārtikas pieejamība nav tikai attīstības valstu problēma, bet skar visus pasaules iedzīvotājus. Pārtikas cenas atkārtoti kāpa arī 2010. un 2011. gadā, izgaismojot pārtikas nedrošības līmeni visā pasaulē un liecinot par “korporatīvā pārtikas režīma” nespēju pienācīgi nodrošināt cilvēktiesības uz adekvātu uzturu (UN 2011). Šādas globalizētas attīstības kontekstā ir skaidrs, ka, lai arī cilvēktiesību īstenošana un aizstāvība ir valsts pienākums, aizvien lielāka nozīme cilvēktiesību uz pārtiku nodrošināšanā ir nevis valsts, bet gan privātajam sektoram.

Iespējams, ka esošais “pārtikas režīms” ir viens no faktoriem, kas palīdzējis uzlabot cilvēku dzīves ilguma un kvalitātes rādītājus. Taču ir skaidrs, ka šis progress netiek izbaudīts vienlīdzīgi un ar to saistītās prakses ir sniegušas lielu kaitējumu dabai. Monokultūru ražošana rada nopietnus kaitējumus augsnes veselībai, pesticīdu un agroķimikāliju izmantošana nodara bojājumus zemes un ūdens resursiem, kā arī augu un dzīvnieku videi, kam ir svarīga nozīme ekosistēmas ilgtspējas nodrošināšanā, un ģenētiski modificētu organismu izmantošana lauksaimniecībā padziļina pārtikas ražošanas atkarību no transnacionālajām korporācijām, kam pieder to patenti.

 

Avots: Daniel Beltra/ Greenpeace

Reformas pārtikas nozares ilgtspējīgai attīstībai

Vairums pētnieku, kā arī nevalstiskā sektora pārstāvji un ANO eksperti uzsver, ka pārtikas suverenitāte nav iespējama, turpinot esošās prakses. Ir jāatzīst vietējās ražošanas un mazo lauku saimniecību nozīme: to pieeja pārtikas ražošanā ir produktīvāka, efektīvāka, un tās spēj veiksmīgāk izmantot esošos dabas resursus (UN 2010; 2011; Kay 2012). Tieši mazie ražotāji var apmierināt vietējo pārtikas pieprasījumu, vienlaikus nodrošinot zemes ilgtspējīgu izmantošanu, augsnes veselību un produktu daudzveidību, ievērojot vietējās uztura tradīcijas.[12]

Lai vairotu mazāko pārtikas ražotāju produktivitāti, viņu zināšanas, pieeju tirgiem, finansēm un kredītiem, ir nepieciešams valsts atbalsts un investīcijas, kas nodrošinātu ilgtermiņa ieguldījumu ilgtspējīga lauksaimniecības sektora izveidē, atbalstītu agroekoloģiskas prakses, kontrolētu tirgus aktoru ietekmi uz pārtikas nodrošināšanu un veicinātu demokrātisku, iekļaujošu un caurspīdīgu lēmumu pieņemšanu. Tāpat ir nepieciešams samazināt korporāciju lobiju ietekmi politikā, pārtikas atkarību no naftas un biodegvielas, kā arī globālā mērogā ieviest regulas, kas kontrolētu varbūtējas spekulācijas ar pārtikas nozares produktiem akciju tirgos (Wise, Murphy 2012).

Apgalvojums, ka pārtikas problēmas skar tikai attīstības valstis, ir mīts. Pirmkārt, pārtikas pieejamība ietekmē stabilitāti visā pasaulē, tostarp veicinot migrācijas procesus un politiskus konfliktus. Sekmīga pārtikas nodrošināšana var uzlabot valstu veselības, izglītības, labklājības un ekonomiskās attīstības rādītājus kopumā. Otrkārt, klimata pārmaiņas, ko sekmē arī esošās pārtikas ražošanas prakses, ietekmē visus pasaules iedzīvotājus neatkarīgi no ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Treškārt, “slēpto badu” izraisa ne tik daudz pārtikas trūkums, cik neadekvāts uzturs, minerālvielu un vitamīnu trūkums, kas savukārt ir pamats nopietnām veselības un sociālekonomiska rakstura problēmām. Gfk Custom Research Baltic un portāla Nozare.lv 2012. gadā veiktais pētījums par pārtikas tendencēm Baltijas valstīs konstatēja, ka 19% respondentu trīs ceturtdaļas ģimenes ienākumu atvēl pārtikas iegādei. Eurostat dati par 2011. gadu rāda, ka no visām ES valstīm tieši Latvijas iedzīvotāji vislielāko daļu no mājsaimniecības budžeta novirza pārtikas iegādei. Finansiāli ierobežojumi nepārprotami ietekmē uztura kvalitāti un atspoguļo ienākumu līmeņa nozīmi tiesību uz pārtiku nodrošināšanā.

Ilgtspējīga pārtikas drošība pasaulē ir iespējama, vien atzīstot, ka esam daļa no globāli saistītas pārtikas ražošanas sistēmas, ko apdraud cenu svārstības un klimata pārmaiņas, un gan kā patērētājiem, gan kā pilsoņiem mēģinot iespaidot taisnīgas un ilgtspējīgas pārtikas ražošanas sistēmas izveidi. Vietējās produkcijas un agroekoloģijas veicināšana nav vienīgais risinājums, kā pabarot arvien pieaugošu populāciju nākotnē – īpaši ņemot vērā klimata pārmaiņu radītos izaicinājumus. Tam būs vajadzīgi arī tehnoloģiski un zinātniski risinājumi, un izmaiņas katra cilvēka uztura paradumos. Taču, ja nespēsim novērst esošās strukturālās pārvaldes problēmas, kas šobrīd apdraud cilvēktiesību uz adekvātu uzturu īstenošanu, nebūs garantiju, ka jebkādas inovācijas pārtikas ražošanas nozarē spēs nodrošināt cilvēkus ar adekvātu uzturu nākotnē.

Literatūra

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (UDHR) (1948). http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/vispcd.htm

ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) (1966). http://www.tiesibsargs.lv/tiesibu-akti/ano-dokumenti/ano-starptautiskais-pakts-par-ekonomiskajam-socialajam-un-kulturas-tiesibam

Brown, L. (2004) Outgrowing the Earth: The Food Security Challenge in an Age of Falling Water Tables and Rising Temperatures

Bryce et al. (2005) “WHO estimates of the causes of death in children” Lancet 365: 1147-1152

Delgado, C.L. (2003) “Rising Consumption of Meat and Milk in Developing Countries has Created a New Food Revolution” The Journal of Nutrition 133 (11), 3907 – 3910

EUROSTAT (2013) Household Consumption Expenditure. http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Household_consumption_expenditure_-_national_accounts

FAO (2015) Statistical Pocketbook 2015: World Food and Agriculture.  http://www.fao.org/3/a-i4691e.pdf

FAO (2014) Agriculture, Forestry and Other Land Use Emissions by Sources and Removals by Sinks: 1990-2011 Analysis. http://www.fao.org/docrep/019/i3671e/i3671e.pdf

FIAN International “Right to Food Journal 2015” http://www.fian.org/library/publication/right_to_food_journal_2015/

Friedmann, H. (1993) The political economy of food: a global crisis. New Left Review, 197, 29–57

Kay, S. (2012) Positive Investment Alternatives to large-scale land acquisitions or Leases

Maastricht Guidelines on Violations of Economic, Social and Cultural Rights (1997). Human Rights Library: University of Minnesota. https://www1.umn.edu/humanrts/instree/Maastrichtguidelines_.html

McMichael, P. (2009) A food regime genealogy, The Journal of Peasant Studies, 36 (1), 139-169

Randolph, S., Hertel, S. (2013) The Right to Food: A Global Perspective. In Minkler (ed.) The State of Economic and Social Human Rights: A Global Overview, 21-61

Suarez, Sofia M. (2010) The Human Rights Framework in Contemporary Agrarian Struggles, The Journal of Peasant Studies, 1-52

Starptautiskais Uztura Politikas Pētījumu Institūts (IFPRI) 2014 Global Hunger Index: The Challenge of Hidden Hunger

UN (2010) Report submitted by the Special Rapporteur on the right to food, Oliver De Schutter http://www2.ohchr.org/english/issues/food/docs/A-HRC-16-49.pdf

UN (2011) Agriculture Development and Food Security: progress on the implementation of the outcome of the World Summit on Food Security. Report of the Secretary-General.

Wise, T. and Murphy, S. (2012) Resolving the Food Crisis: Assessing Global Policy Reforms since 2007.Global Development and Environment Institute and Institute for Agriculture and Trade Policy

[1] ANO Augstā komisāra cilvēktiesību lietās birojs: Status of Ratification http://indicators.ohchr.org/ 12.02.2016. Latvijai šis pakts ir saistošs kopš tā ratificēšanas 1992. gada 14. jūlijā.

[2] Pārtikas nodrošinājumam ir cieša saistība ar veselību jau no bērna ieņemšanas brīža: nepietiekams uzturs mātēm grūtniecības laikā var radīt hipotrofiju (samazinātu jaundzimušā svaru), smadzeņu bojājumus un samazināt bērna spēju nākotnē cīnīties pret dažādām slimībām – masaliņām, masalām, garo klepu u.c. Arī mātes piena daudzums un kvalitāte ir atkarīga no daudzveidīga un pilnvērtīga uztura, kas ir svarīgs imūnsistēmas veidošanā un bērna veselības nodrošināšanā. Uztura trūkums un neadekvātas pārtikas uzņemšanas sekas organismā padara gan bērnus, gan pieaugušos pakļāvīgus pret dažādām slimībām (Bryce et al. 2005). 2014. gada “Globālais bada indekss”, ko veidojis Starptautiskais Uztura politikas pētījumu institūts (IFPRI), vērš uzmanību arī uz problēmām, ko rada minerālvielu un vitamīnu trūkums uzturā. Pētījums norāda, ka minerālvielu ziņā neadekvāta uztura (vai “slēptā bada”, kā to dēvē Indeksa autori) sekas var būt vienlīdz bīstamas, vairot bērnu mirstību, radīt fiziskas problēmas, novājināt imūnsistēmu. Šādi faktori netieši ietekmē arī izglītību, samazinot cilvēka uztveres spējas un intelektuālo attīstību, arī izredzes iegūt darbu. Tādējādi ilgtermiņā neadekvāts uzturs apdraud spēju nodrošināt augstu dzīves līmeņa kvalitāti kopumā.

[3] ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) ir definējusi “pārtikas drošību” kā situāciju, kurā visiem cilvēkiem vienmēr ir fiziska un finansiāla pieeja adekvātai, drošai un uzturvielām bagātai pārtikai, kas nodrošina aktīvu un veselīgu dzīvi.

[4] FAO dati rāda, ka 11 no 15 nozīmīgākajiem zvejas reģioniem strauji samazinās un turpina sarukt arī 69% galveno zivju sugu (UN FAO FOCUS) http://www.fao.org/focus/e/fisheries/challeng.htm

[5] Lai arī Indijā gaļas patēriņš nav strauji audzis galvenokārt reliģisku iemeslu dēļ, piena produkti tiek izmantoti aizvien vairāk un sastāda aptuveni 1/9 daļu no kopējā patēriņa pasaulē (Delgado, 2003).

[6] Lielākais emisiju apjoms lauksaimniecības sektorā ir saistīts ar metāna gāzes izdalīšanos no mājlopiem gremošanas procesā, kas sastāda aptuveni 40% no kopējā apjoma. Citas prakses, kas izraisa SEG emisiju, ir saistāmas ar mēslojuma lietošanas pārvaldību (21%), sintētiskā mēslojuma izmantošanu (13%), rīsu kultivēšanu (10%), mežu izciršanu (5%) u.c. (FAO 2014).

[7] Šobrīd risinās asas debates par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu (T.T.I.P.), kas iekļauj arī investoru aizsardzības mehānismu (ISDS) un paredz kompānijām iespēju iesūdzēt tiesā valstis par likumdošanas izmaiņu negatīvu iespaidu uz uzņēmuma peļņu. Tas draud vēl jo vairāk palielināt investoru iespējas pretoties varbūtējiem valstu centieniem ierobežot starptautisko korporāciju darbību.

[8] FIAN – nevalstiskā organizācija, kas nodarbojas ar pārtiku saistītiem jautājumiem, savu 2015. gada publikāciju īpaši veltījusi jautājumiem, kas skar transnacionālas un multinacionālas korporācijas un to lielo ietekmi lēmumu pieņemšanas procesos.

[9] Starptautiskais Lauksaimniecības attīstības fonds (IFAD) norāda, ka pasaulē ir ap 500 milj. mazo lauku saimniecību, kas nodrošina ap 80% no pārtikas produkcijas, īpaši Āzijas un Subsahāras reģionos. Apkārtējo resursu suverēna pārvaldīšana šiem ļaudīm kalpo kā pārtikas, iztikas un darba avots, taču bieži tieši viņi cieš no netaisnīgām uzņēmumu darbībām, nabadzības un bada.

[10] Piemēram, 2001. gadā Mubendes apgabalā, Ugandā, valdība izdzina no mājām vairāk nekā 2000 vietējos iedzīvotājus, lai pārdotu zemi Vācijā reģistrētās Neumann Kaffee Gruppe vietējai filiālei, kas izveidotu pirmo liela mēroga kafijas plantāciju valstī. Iedzīvotāju labība un mājas tika iznīcinātas, viņi tika atstāti bez pajumtes un pārtikas avota. 2013. gadā Ugandas Augstākā tiesa lēma piedzīt kompensāciju 11 milj. eiro apmērā par labu vietējiem iedzīvotājiem. Par spīti labvēlīgajam tiesas spriedumam, šie cilvēki kompensāciju nav saņēmuši, nedz arī spējuši atgūt tiesības uz zemi. Tiesas spriedums šobrīd tiek pārsūdzēts, un līdz galējā lēmuma pieņemšanai viņiem joprojām ir liegta pieeja dabas un ūdens resursiem.

[11] Vairāk par “ekstrateritoriālajiem pienākumiem” (extraterritorial obligations) sk. http://www.etoconsortium.org/en/

[12] Arī laukos, kas industriālās lauksaimniecības prakses rezultātā jau ir bojāti (monokultūru audzēšanas un ķimikāliju izmantošanas dēļ), agroekoloģijas metodes spēj palielināt zemes produktivitāti par 100–300 procentiem (Kay, S. 2012).