[Sākotnēji publicēts Satori 28. maijā: http://www.satori.lv/article/universalais-pamatienakums-latvija-komentars-par-diskusiju]

Šī gada 8. maijā The Mill telpās norisinājās “Spraiga debate par universālo pamatienākumu”, ko rīkoja domnīca “Providus” un Frīdriha Eberta fonds. Par šo ideju esmu domājis jau vairākus gadus un rakstījis iepriekš*, tāpēc nolēmu noskatīties diskusijas videoierakstu. Manas sākotnējās bažas diemžēl apstiprinājās. Diskusijas kopiespaids bija visai bēdīgs, lai gan man ir jāuzteic Cilēviča kunga mēģinājumi uzdot būtiskus jautājumus un Viņķeļa kunga izmisīgā idejas aizstāvība, pat ja tā vienubrīd kļuva mazliet pārspīlēta. Diskusijas labākos argumentus un komentārus dzirdēju no klausītājiem, un varbūt turpmāk šādu pasākumu organizatoriem ir rūpīgāk jāpārdomā galveno runātāju atlase. Diez vai politisko partiju pārstāvji ir labākā izvēle, ja pastāv mēģinājums saprast, kas vispār ir universālais pamatienākums (UPI) un kā to varētu ieviest praksē. Citādi sanāk kā šoreiz – klausīties, kā Reira kungs slavē savas reizrēķina prasmes.

Šī raksta mērķis ir sniegt šīs diskusijas kritisku analīzi, atsaucoties uz sarunas dalībnieku sacīto, vienlaikus ieskicējot manu paša izpratni par UPI. Mana pamatnostāja ir šāda: UPI ir loģisks risinājums vairākām mūsdienu sabiedrības sociālekonomiskajām problēmām. Tomēr šis, protams, ir arī politisks jautājums, jo sabiedrībai vispirms ir jāvienojas par to, kas ir tās aktuālās problēmas, kuru risinājumu varētu sekmēt UPI. Ja tas netiek darīts, tad pastāv drauds klausīties Rungaiņa kunga murgos par to, ka “viss ir sarežģīti” un ka teju vienīgā pasaules problēma ir konkurētspēja, un “uz redzēšanos”. Mana pieredze rāda, ka daudzi cilvēki piekristu apgalvojumam, ka, ja vien tas būtu iespējams, UPI būtu vēlams valsts sociālās politikas rīks. Tad nu diskusijas pārsvarā koncentrējas uz dalībnieku subjektīviem priekšstatiem par to, kas ir un kas nav iespējams: teiksim, Reira kungam UPI šķiet neiespējams finansiāli, bet Putņa kungam tas ir neiespējams, jo “cilvēkiem vairs nebūšot identitātes” utt. Šādu priekšstatu pamatā bieži ir noteiktas koncepcijas par cilvēka un politisko iekārtu iedabu, un tieši tāpēc ir vērts rosināt sabiedrības diskusiju par UPI, jo veiksmes gadījumā tā var iezīmēt plašāku kontekstu un atklāt mūsu uzskatus arī citos sociāli nozīmīgos jautājumos.

Kādu problēmu risinājumu varētu sekmēt UPI ieviešana? Īsumā – novērst nabadzību un mazināt iespēju nevienlīdzību. Kā norādīja auditorijas pārstāvis Viktors Veretjanovs no Centrālās statistikas pārvaldes, ja ikviens iedzīvotājs saņemtu vismaz 500 eiro mēnesī, tad Latvijā vairs nebūtu nabadzības (“nabadzības riska indekss ir nulle”) un ienākumu nevienlīdzība ievērojami samazinātos. Tātad, ja ikviens valsts iedzīvotājs, sasniedzot 18 gadu vecumu, katru mēnesi no Valsts kases saņemtu 500 eiro neatkarīgi no tā, vai viņš strādā vai nestrādā algotu darbu, tad daudzas problēmas, kas nomāc Latvijas sabiedrību, tiktu efektīvi risinātas. Tikmēr diskusijas redzamākie dalībnieki runāja par gluži cita veida problēmām, kas diemžēl padarīja šo sarunu par zināmu farsu. Turpmāk pievērsīšos galvenokārt UPI oponentu sacītajam, izgaismojot dažus šīs idejas strīdīgākos aspektus.

Man īsti nav saprotams, kāpēc diskusijas organizatori uzaicināja investīciju baņķieri piedalīties sarunā par jautājumu, kuru šis baņķieris jūtami nepārzina. Lai nu kā, Ģirta Rungaiņa agresīvā uzstāšanās bija ne vien komiska, bet arī pilnībā paredzama. Viņš pasauli redz tikai caur naudas prizmu, un jebkura aktivitāte, kuras mērķis nav nauda, viņam šķiet lieka un bezjēdzīga. Rungaiņa kunga ieskatā nodokļi ir slikti, jo tie viņam atņem sūri gūto peļņu, un, viņaprāt, UPI mērķis ir panākt ekonomisko rezultātu vienlīdzību. Šis aspekts vien lieliski nodemonstrē baņķiera elementāro neizpratni jautājumā par UPI sociālo nozīmību, jo UPI mērķis nav panākt situāciju, kurā nevienam valsts iedzīvotājam nav vairāk par 500 eiro (šī būtu rezultātu vienlīdzība), bet gan – lai ikvienam būtu vismaz 500 eiro mēnesī (iespēju vienlīdzība). Ğirta Rungaiņa izpratnē vienīgā problēma, ko vērts risināt, ir konkurētspējas palielināšana, taču, ja šis kungs kaut cik iedziļinātos diskusijas tēmā, tad drīz vien saprastu, ka tieši to arī UPI panāks: ikviens cilvēks varēs piedalīties ekonomiskajā dzīvē, vienlaikus palielinot konkurenci starp darba devējiem, jo cilvēki vairs nebūs spiesti strādāt pazemojošus un bezjēdzīgus darbus par grašiem. Nepatīkamā patiesība ir tāda, ka Rungaiņa kungs nav ieinteresēts šāda veida konkurētspējā. Turklāt vēl viens veids, kā palielināt konkurētspēju, būtu tikt vaļā no investīciju baņķieriem, kuri piesavinās lielu daļu sabiedrības saražoto vērtību, izliekoties, ka veic sociāli nepieciešamu darbu. Tomēr Rungaiņa kunga argumenti jāvērtē saskaņā ar viņa sniegto pamatojumu, un tādu es diemžēl nedzirdēju. Viņš saka, ka UPI pasliktinātu ekonomisko situāciju, bet nesniedz nevienu piemēru, kas šo apgalvojumu pamatotu. Tīri teorētiski, Latvijas ekonomikā ieplūstu daudz vairāk naudas, ko iedzīvotāji varētu noguldīt bankā vai investēt, šādi radot darbu arī rungaiņiem.

Interesanti, ka Rungaiņa kunga lielākais “draugs” šajā diskusijā bija Roberts Putnis, partijas “Progresīvie” valdes priekšsēdētājs. “Progresīvie” cildina sevi kā kreisa partija, tāpēc mani īpaši pārsteidza Putņa kunga radikāli negatīvā nostāja UPI jautājumā. Ja nu Latvijā ir kāda partija, kurai vajadzētu iedegties par UPI ideju, tad tie ir “Progresīvie”, jo tā saskan ar šī politiskā spēka ideoloģiju. Diemžēl Putņa kungam “identitāte, ko veido cilvēka amata nosaukums” šķiet daudz svarīgāka par nabadzības un nevienlīdzības likvidēšanu. Viņaprāt, “dzīves jēgas meklējumi caur darbu ir kaut kas skaists” un, piemēram, pensionāri faktiski zaudē savu lomu sabiedrībā, ja tiem nav algota darba. Es ceru, ka visi zemu atalgotie Latvijas iedzīvotāji smelsies iedvesmu Putņa kunga vārdos – tas nekas, ka jūs esat nabadzīgi, taču vismaz jūsu dzīves jēgas meklējumi, ik dienu tīrot tualetes podus, ir skaisti. Putņa kunga neizprotamā apsēstība ar “darbu” lieliski demonstrē to, cik patiesībā ne-progresīva ir viņa pozīcija. Viņš uztraucas par to, ka cilvēki, kuri izies no darba tirgus aprites, netiks līdzi jaunajām tirgus prasībām, šādi izkrītot no sabiedrības kā tādas. Bet kas tad nosaka nepieciešamās kvalifikācijas darba tirgū? Vai darba tirgus ir kaut kāds autonoms spēks, kas darbojas pēc dievišķas gribas? Viens no UPI ieguvumiem būtu tieši radikālas izmaiņas darba tirgū – darbi, ko cilvēki veic nelabprāt, kļūtu pieprasīti, līdz ar to palielinot atalgojumu šo darbu veicējiem. UPI ļautu darba ņēmējiem nonākt vienlīdzīgākās attiecībās ar darba devējiem, savukārt darba devēji būtu spiesti domāt, kā padarīt darbus jēgpilnus. Putnis uztraucas par to, ka UPI atbalstīs “digitālo kapitālismu”, taču vai tiešām partijas “Progresīvie” priekšstāvis ir tik zemās domās par savu potenciālo vēlētāju spriestspēju? Tikpat labi var pieņemt pretējo – cilvēki beidzot atrausies no datoru ekrāniem un ļausies radošākām aktivitātēm. Putnis saka, ka (algots) darbs ir ļāvis lauzt tradīcijas, piemēram, paverot iespēju sievietēm ienākt darba tirgū un mainot sociālās attiecības kopumā, bet UPI nevienā brīdī neatceļ algota darba iespēju, toties padara to brīvprātīgu. Putņa kunga sauklis par “darbu kā avotu brīvības iegūšanai” izklausās aizdomīgi līdzīgs citām vēsturiskām ilūzijām par darbu kā ceļu uz brīvību. Tomēr gan viņa, gan Rungaiņa kunga nostājas pamatā ir uzskats, ka “darbs” ir vienīgi tāda nodarbe, par ko tā veicējs saņem atlīdzību naudā. Patiešām, ir nepieciešama iztēle, lai iedomātos, ka darba nojēgumā iekļaujas arī politiski aspekti.

Cilēviča kungs bija vienīgais, kurš vismaz centās norādīt uz UPI idejas saistību ar sabiedrības vērtībām. Manuprāt, šis ir viens no UPI diskursa galvenajiem ieguvumiem: tas dod iespēju izvērtēt, kuri darbi patiešām ir sabiedrībā nepieciešami. No Rungaiņa un Putņa teiktā izriet, ka viņu un viņu domubiedru ieskatā, teiksim, bērnu audzināšana nav īsts darbs. Viņi varbūt atzīs, ka tas prasa zināmas pūles un resursus, bet to nevar uzskatīt par pilnvērtīgu darbu, jo tā veicējs nesaņem atlīdzību naudā. Tomēr, manuprāt, darbs, ko veic vecāki, audzinot savas atvases, ir vissvarīgākais visu darbu hierarhijā. Vecāki ir atbildīgi par gudru un godīgu cilvēku – mūsu nākamo kaimiņu, draugu un kolēğu – radīšanu. Vai šīs vecāku pūles nebūtu stipri atvieglotas, ja sabiedrība nodrošinātu vismaz viņu pamatvajadzības? Līdzīgi, Rungaiņa un Putņa kungu ieskatā, mājokļa uzkopšana, trauku mazgāšana, ēst gatavošana, rūpēšanās par vārgiem vecvecākiem arī nav īsts darbs, jo šajās aktivitātēs nevar novērot konkurētspējas un eiro klātbūtni. Abi minētie kungi – un arī labklājības ministrs Reirs – acīmredzot tic, ka cilvēku eksistences noteicošais elements ir nemitīga jaunu lietu radīšana, piemirstot, ka pārsvarā cilvēciskā enerģija tiek veltīta šo lietu uzturēšanai, kā arī rūpēm par līdzcilvēkiem (piemēram, krūzi atliek izgatavot vienreiz, bet tā jāmazgā katru dienu). Ja mūsu sabiedrība ieviestu UPI, mēs līdz ar to atzītu, ka darbi, ko pārsvarā veic sievietes un pensionāri, patiesībā ir nepieciešami sabiedrībai, un te nu, lūk, arī atkristu Putņa kunga bažas par to, ka cilvēkiem vairs nebūs identitātes. Ja partijas “Progresīvie” valdes priekšsēdētājs būtu kaut mazliet iedziļinājies šajā jautājumā, tad varbūt saprastu, ka UPI ieviešana ļautu cilvēkiem beidzot nesteigties pieņemt lēmumu par savas identitātes pamatu (un vai tas nebūtu skaisti?).

Tomēr, kā liecina līdzīgu disputu pieredze, jebkurā sarunā par UPI pienāk brīdis, kad dalībnieki atmet visus politekonomiskos argumentus un parādās “varonis”, kurš pasaka, ka mēs jau te varam brūķēt muti, cik gribam, bet “šis viss ir fiskāli neiespējams”. Mūsu diskusijas lielais pragmatiķis bija labklājības ministrs Reirs, kurš iesāka savu sākamo ar lielīšanos par pieredzi Finanšu ministrijā. Šī pieredze viņam esot ļāvusi secināt, ka naudu šādam solim valsts budžetā neatrast – tas būtu jāpalielina veselas trīs reizes. Šī argumenta atspēkošana ir īpaši grūta, jo, pirmkārt, ir nepieciešams tikt vaļā no pieņēmuma, ka nauda ir kaut kas fundamentāli ierobežots, un, otrkārt, ir jāvienojas, ka UPI tiek uztverts kā investīcija valsts iedzīvotājos. UPI atbalstītāji tic, ka pamatvajadzību nodrošināšana ļaus cilvēkiem veltīt savu laiku aktivitātēm, ko viņi paši uzskata par vērtīgām. Nav iemesla pieņemt, ka šīs aktivitātes automātiski būs ekonomiski bezjēdzīgas. Iespējams, notiks gluži pretējais – cilvēki beidzot atradīs laiku un motivāciju sākt uzņēmējdarbību, ražojot preces un pakalpojumus. Jāpiebilst, ka ekonomiskā darbība tiks veicināta, arī šo pamatienākumu regulāri tērējot. Iespējams, UPI ļaus Latvijas valstij veikt tik ļoti nepieciešamo ekonomisko izrāvienu, koncentrējoties uz savu cilvēku un materiālo resursu apzināšanu. Reira kungam ir taisnība tajā ziņā, ka valsts budžets dramatiski pieaugtu. Pēc maniem aprēķiniem, UPI nepieciešamā summa būtu 5 – 6 miljardi eiro gadā. Tātad, kur šo naudu iegūt? Pastāv divi veidi: jāmaina nodokļu politika un/vai šī nauda jāaizņemas. Abi veidi ir pilnīgi normāla ikdienas prakse. Latvijas budžets strauji pieaugtu, strauji paceļot nekustamā īpašuma nodokli, kas joprojām ir viens no zemākajiem visā pasaulē.[1] Valsts ieņēmumi palielinātos arī tad, ja mēs vismaz divkārt palielinātu kapitāla pieauguma nodokli (bet jārēķinās, ka rungaiņi stipri iebildīs)[2]. Tikpat loģiski būtu šo naudu aizņemties: Latvijas valsts parāds ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā (aptuveni 41 miljards eiro jeb 147% no IKP; salīdzinājumam Somijas parāds ir 483 miljardi eiro jeb 196% no IKP). Viens Inovatīvs risinājums būtu riska kapitāla fonda izveidošana. Aizdevēji, kuri tic UPI idejai, varētu veikt ieguldījumu šajā fondā, un, ja iedzīvotāju saražotā vērtība palielinātos, tad ikviens aizdevējs saņemtu atdevi proporcionāli ieguldītajiem līdzekļiem. Svarīgs nosacījums būtu, ka saražotā vērtība ir produktīva, tātad ārpus finanšu sektora.

Papildus aizņemšanās šī brīža politiķiem liekas neiespējama, jo viņu prātos valda taupības politikas principi, taču, ja viņiem būtu mazliet mugurkaula un tie rūpētos par Latvijas iedzīvotāju interesēm, tad šie praktiskie šķēršļi būtu pārvarami. Reira kunga “argumenti”, ka UPI ir vienkārši neiespējams, tikai apliecina šīs diskusijas zemo kvalitāti. Es nesaprotu, kāda jēga ir ierasties uz sarunu un teikt, ka sarunas temats ir neiespējams. Daudz aizraujošāk būtu pieņemt, ka ideja ir iespējama, un tad diskutēt par to, to īstenot. Tomēr Latvijā politiķi nav intelektuāļi, bet gan birokrāti, kas tikai vēlreiz apliecina, ka viņu aicināšana uz šādiem pasākumiem ir visai bezjēdzīga.

Tā kā šī garlaicīgi “spraigā debate” nespēja tikt pāri uztraukumiem par darba nozīmību, tad piedāvāju pāris komentāru. Kopumā mūsdienu sabiedrībās pastāv spēcīgs pieņēmums, ka labklājības nosacījums ir algots darbs, lai kāds tas arī būtu. Varētu teikt, ka 20. gadsimtā nodarbinātība ir kļuvusi par valsts galveno rūpi. Līdz ar to jebkura ideja, kas sarauj saikni starp labklājību un nodarbinātību, uzreiz kļūst par draudu visām valsts funkcijām. Par šo liecina kaut vai tas, ka faktiski visas Labklājības ministrijas funkcijas neizbēgami saistās ar nodarbinātību vai tās trūkumu. Nav īsti skaidrs, kas mainītos, ja mēs šo ministriju tā arī nosauktu – Nodarbinātības ministrija. Šo ciešo saikni starp labklājību un nodarbinātību atspoguļo arī fakts, ka pirmais iebildums pret UPI parasti ir tāds, ka cilvēki vairs nestrādāšot (ja vēlies noskaidrot kādas UPI diskusijas kvalitāti, tad skaiti minūtes līdz brīdim, kad parādīsies šis iebildums: jo ātrāk tas parādās, jo zemāka diskusijas kvalitāte). Es pats nesaredzu neko sliktu šajā iespējā. Manuprāt, tas būtu lieliski, ja mēs visi strādātu mazliet mazāk un rastu vairāk laika rūpēm par savu un citu labklājību. Iespējams, liela daļa cilvēku pamestu pilsētas un dotos uz laukiem, lai ierīkotu savu saimniecību (tā nodrošinot Latvijai pārtikas suverenitāti). Iespējams, tikpat liela daļa veltītu dzīvi mūzikai un mākslai vai rakstītu grāmatas (kas būtu arī pārdodama prece). Kādas īsti būtu sekas UPI ieviešanai, to nav iespējams paredzēt. Ja ekonomiskās izaugsmes ritmi samazinātos, bet iedzīvotāju labsajūta celtos, tad, manā ieskatā, tas nebūtu nekas apokaliptisks. UPI mūs vedina prom no idejām par to, ka cilvēka dzīvei ir jābūt grūtību pilnai, sāpīgai pieredzei. Kāpēc pakļaut cilvēkus mokošiem darbiem, pie viena izliekoties, ka šis ir veiksmīgs sabiedrības modelis? Kāpēc gan neizmantot visas mūsu brīnišķīgās tehnoloģijas, lai samazinātu nepieciešamo darba stundu skaitu un liktu lietā robotu darbaspēku? (Putņa kungs šajā sakarā piesauca līdzību ar vergturu sabiedrību. Man grūti saprast, kā var nedzīvam objektam piedēvēt verga statusu.) Vai pasaule tiešām ietu bojā, ja mēs visi vairāk izbaudītu dzīvi? Esmu novērojis, ka UPI oponentu vidū valda zināms imperatīvs, kas šādu brīvību asociē ar vainu. Viņuprāt, cilvēka dzīve nav domāta baudām, bet gan tikai un vienīgi strādāšanai kapitālistu un baņķieru labā. Tie ir arī cilvēki ar vismazāko drosmes devu. Viņi labāk paļausies uz esošo iekārtu “reformēšanu” un aizbildināsies ar līdzekļu trūkumu, nevis iedvesmojoši domās par nākotnes pasauli. Diemžēl patlaban viņu ir vairākums, un šis ir arī galvenais šķērslis UPI ieviešanai Latvijā.

* Sk. Šuvajevs A. “Vai beznosacījuma pamatienākums ir utopija?”, “Enerğija un Pasaule” Nr. 3, 2017.

Angļu valodā šai idejai ir dažādi nosaukumi – Universal Basic Income, Earned Income Tax Credit, Working Families Tax Credit, Unconditional Basic Income. Plašāka informācija pieejama www.basicincome.org

[1] Sk. http://michael-hudson.com/2014/05/stockholm-syndrome-in-the-baltics/ un https://likumi.lv/doc.php?id=43913

Latvijā šis nodoklis ir 1,5% zemei un 0,2-3% dzīvojamām mājām un mājokļiem. Salīdzinājumam vidējais nodoklis dzīvojamām mājām un mājokļiem Vācijā ir 3,5%. Pastāv arī šaubas, vai esošie vērtējumi par zemes kadastrālo vērtību nav pārāk zemi.

[2] Patlaban šī likme ir 20%. Salīdzinājumam, Skandināvijas valstīs šis nodoklis ir vismaz 30%.