Šis ir viens no provokatīvajiem apgalvojumiem, ko popularizē ne-augsmes kustības domubiedri Eiropā un pasaulē. Mēs dzīvojam laikā, kad arvien vairāk tiek runāts par stagnāciju, nabadzības pieaugumu, augošu nevienlīdzību un sociālekoloģiskām katastrofām. Dominējošā attieksme ir tāda, ka tās ir sekas ekonomiskajām krīzēm, izaugsmes trūkumam un atpalicībai attīstībā. Savukārt degrowth zinātnieki un praktiķi apgalvo, ka tieši bezgalīga dažādu tendenču izaugsme galīgā un pārapdzīvotā planētā ir šo problēmu cēlonis, un šīs tendences ir kļuvušas neekonomiskas, ekoloģiski neilgtspējīgas un fundamentāli netaisnīgas.

Aktīvākas degrowth kustības sākums ir meklējams 20. gs. 70. gados, pēc klasiskā Romas kluba ziņojuma “Izaugsmes robežas” (“Limits to Growth”), taču plašāku popularitāti kustība guva tikai pēdējās desmitgadēs. 2008. gadā Parīzē tika sarīkota pirmā degrowth konference, un 2009. gadā Lielbritānijas valdības Ilgtspējīgas attīstības komisijas ziņojums tika pārpublicēts grāmatā “Labklājība bez augsmes” (“Prosperity without Growth”, Tim Jackson), kas guva plašu popularitāti pasaulē un tika tulkota daudzās valodās. 2018. gada augustā 6. starptautiskā degrowth konference notiks Malmē (https://malmo.degrowth.org/), un Latviju tur pārstāvēs vismaz pieci aktīvisti.

2017. gadā publicēto zinātnieku “Otro brīdinājumu cilvēcei”[1] (pirmais bija 1992. gadā pirms Rio ‘Zemes samita’) šobrīd ir parakstījuši jau gandrīz 20 000 pasaules zinātnieku, kam sāk trūkt epitetu, lai raksturotu planētas Zeme biofizikāli kritisko situāciju. Savukārt 2018. gada sākumā publicētajā pētījumā[2] secināts, ka šobrīd nav valstu, kas apmierinātu savu iedzīvotāju sociālās pamatvajadzības ar globāli ilgtspējīgu resursu apjomu. Tādēļ, lai nodrošinātu labu dzīvi ‘Planētas robežu’[3] ietvaros, resursu izmantošanas apjomi ir dramatiski jāsamazina. Tā nav radikāla izvēle, bet biofizikāla nepieciešamība, ar kuru nav iespējams tirgoties vai cerēt, ka kādas tehnoloģijas to atrisinās.

Degrowth argumentācija ir ļoti vienkārša – bezgalīga izaugsme nav iespējama galīgā planētā, un pēdējās desmitgadēs arvien pieaug pierādījumu spektrs tam, ka ekonomiskā izaugsme kā pašmērķis agrāk vai vēlāk būs pašiznīcinoša. Ir pilnīgi skaidrs, ka ierobežotā pasaulē nemitīga visu sistēmu izaugsme nav iespējama, jo vides iespējas asimilēt radīto piesārņojumu ir ierobežotas.

Iekšzemes kopprodukts (IKP), ko absolūts vairākums pasaules politiķu un ekonomistu uzskata par būtiskāko valsts attīstības rādītāju, neatspoguļo tās labklājību un ignorē vides un sociālos aspektus. Uz to jau ir norādījuši daudzi, tostarp Džozefa Stiglica (Joseph Stiglitz, bijušais Pasaules Bankas ekonomists, Nobela prēmijas laureāts) vadītā komisija ziņojumā Francijas valdībai[4]. Tajā pašā laikā pētījumi norāda, ka IKP rādītāja palielināšanās nenozīmē labklājības un iedzīvotāju apmierinātības ar dzīvi pieaugumu (piemēram, Easterlin paradox[5]), turklāt ekonomiskā izaugsme ir cieši saistīta ar strauju dabas resursu izsmelšanu, kā arī atkritumu un piesārņojuma daudzuma pieaugumu[6], kas neatgriezeniski apdraud ekonomikas un cilvēces eksistenci (piemēram, klimata pārmaiņas, biodaudzveidības samazināšanās, pārtuksnešošanās, pārtikas un enerģijas izmaksu pieaugums).

Ir būtiska atšķirība starp attīstību un augsmi. Jāakcentē būtu nevis kvantitatīva, ekspansīva augsme, bet gan attīstība, kas nozīmē kvalitatīvas pārmaiņas. Attīstībai ir nepieciešama ne tikai augšana, bet dažkārt arī samazinājums, piemēram, enerģijas un materiālu patēriņa, izmešu un atkritumu, daudzām sabiedrības grupām – arī patēriņa samazinājums. “Mūs pārliecina pirkt lietas, kuras mums nav vajadzīgas, par naudu, kuras mums nav, lai radītu iespaidu, kas neilgst uz cilvēkiem, kuri mums nerūp”[7]. Ilgtspējīga ne-augsme aicina samazināt ražošanas un patēriņa tempus, pievēršot lielāku uzmanību mūsu dzīves un planētas ekosistēmu labklājībai. Degrowth zinātnieki un aktīvisti pamato, ka nākotne ir atvērtai, bet lokalizētai ekonomikai, kas nepārsniedz planētas ekoloģiskās robežas un nodrošina taisnīgu resursu un ienākumu sadalījumu sabiedrībā.

Šādas ekonomikas aizmetņi jau ir vērojami visā pasaulē, arī Latvijā, piemēram, tiešās pirkšanas pulciņi, kas, apejot starpniekus, saved kopā patērētājus un bioloģiskās produkcijas ražotājus. Cits solidaritātes ekonomikas piemērs ir vietējās valūtas un laika bankas, kas, aizstājot naudu, ļauj cilvēkiem apmainīties ar precēm un pakalpojumiem.

Ne-augsmes ideja ir nākusi no Rietumu domātājiem, bet līdzīgi koncepti pastāv arī tradicionālajās kultūrās visā pasaulē, piemēram, eco-swaraj Indijā, ubuntu Dienvidāfrikā un buen vivír Dienvidamerikā, kas balstās līdzīgās vērtībās, kādas cildina ne-augsmes piekritēji – laime, gādība un prieks. Arī globālā permakultūras kustība[8]   piedāvā alternatīvu ietvaru, kas reģenerē, nevis deģenerē vides resursus un cilvēku attiecības – sākot no dzīvesveida ētikas līdz praktiskiem risinājumiem.

2015. gadā tika izdota “Ne-augsmes vārdnīca” (www.vocabulary.degrowth.org), par kuru Londonas ekonomikas skolas (LSE) profesors Deivids Grēbers (David Graeber) raksta: “Vēstures laikā, kad politikas, ekonomikas un intelektuālie līderi mūs iedrošina, ka nekas fundamentāls vairs nav jāapšauba, nav nekā svarīgāka par kustību – domu un rīcības –, kuru reprezentē šī grāmata par ne-augsmi”.

Degrowth kustībā ir uzsvars uz to, ko un kā mums vajadzētu darīt no abiem – top-down un bottom-up līmeņiem, lai veidotu alternatīvas pašreizējiem vides, sabiedrības un ekonomikas modeļiem. Citiem vārdiem sakot, mums vajag “dekolonizēt savu iztēli”, jo mēs visi augam kā homo economicus ar ekonomiku kā dominējošu un šķietami pašpietiekamu sfēru un modernizācijas gaitā esam pazaudējuši saikni ar savu fundamentālo atkarību no vides, ekosistēmām, dabas resursiem, kā arī vides (ne)spēju atjaunoties un nodrošināt mūsu sabiedrības un ekonomikas funkcionēšanu. Šajā brīdī kādam varētu rasties jautājums – kāpēc nodarboties ar utopijām? Mans pretjautājums būtu – kāpēc pieturēties pie pašreizējās utopijas, ka bezgalīga izaugsme ir iespējama un mums ir vairāk par vienu apdzīvojamu planētu? Kas tad, galu galā, ir vairāk utopiski?

*Raksts ir atjaunināta un papildināta versija 2017. gadā publicētajam rakstam žurnālā “Vides Vēstis” (Felcis, E. un Brizga, J. http://www.videsvestis.lv/wp-content/uploads/2014/12/2017.gada_pavasaris-164.pdf, 40-41.lpp

[1] Ripple et.al. 2017. World Scientists’ Warning to Humanity: A Second Notice. BioScience: https://academic.oup.com/bioscience/article/67/12/1026/4605229

[2] O’Neill et.al. 2018. A good life for all within planetary boundaries. Nature Sustainability: https://www.nature.com/articles/s41893-018-0021-4

[3] Steffen et.al. 2015. Planetary boundaries: Guiding human development on a changing planet. Science: http://science.sciencemag.org/content/347/6223/1259855

[4] Stiglitz, Sen & Fitoussi 2009. Report by the Commission on the Measurement of Economic Performance and Social Progress. http://ec.europa.eu/eurostat/documents/118025/118123/Fitoussi+Commission+report

[5] Easterlin et.al. 2010. The happiness-income paradox revisited. Economic Sciences. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3012515/

Oswald 2006. The Hippies Were Right all Along about Happiness. Financial Times. https://warwick.ac.uk/fac/soc/economics/staff/ajoswald/fthappinessjan96.pdf

[6] Steffen et.al. 2015. The trajectory of the Anthropocene: The Great Acceleration. The Anthropocene Review. http://journals.sagepub.com/doi/pdf/10.1177/2053019614564785

[7] Tim Jackson, https://www.ted.com/talks/tim_jackson_s_economic_reality_check/transcript

[8] Latviski varat lasīt vairāk par permakultūru un saistītām aktivitātēm Latvijas Permakultūras biedrības mājas lapā: www.permakultura.lv